Ir brīži, kad viens pabeigts rokdarbs seko otram, bet gadās, ka negaidot rodas spēcīga vēlēšanās paņemt pauzi, atmest adatu kustināšanai un kamolu ritināšanai ar roku un ienirt citu lietu baudīšanā, šur tur aizbraukt, satikt sen neredzētus draugus. Bet pēc tādām pauzēm mēdz būt grūti atgriezties ierastajā ritmā. It kā jau nekas ārkārtējs nenotiek, bet piepeši iesāktie projekti vairs neiedvesmo tapt turpināti, acis vienaldzīgi raugās uz citu cilvēku radītajiem šedevriem Pinterest plašumos, bet smadzenes adīšanas un tamborēšanas ideju ziņā šķiet kā izslaucītas.
Ko šādās situācijās darīt?
Mana veiksmes formula rokdarbu krīzes "neko negribas" situācijām:
1) pavērot dabu (šajā gadījumā tā bija ziedos plaukstošu bumbierzaru formā iekštelpās ienesta daba) un iedvesmoties;
2) izpētīt dzijas krājumus un ķerties klāt kaut kam vienkāršam, meditatīvam, iepriekš mēģinātam, biežas krāsu maiņas ietverošam.
Tā nu vakar atvēru pavasara tīrīšanas laikā ar tambordiegu minikamoliņiem piepildīto kārbu un sāku darināt veco, labo mandalu, vadoties pēc šī apraksta, bet pēdējās rindiņas pamainīju pēc saviem ieskatiem. Mandalu varēšu vēlāk brīvformā uzaudzēt lielāku, ja vien būs patika, jo minikamoliņiem piemīt slepenas spējas ietilpināt sevī vairāk tambordiegu metru, nekā no malas izskatās. Tamborēšanas apraksts ir tas pats, ko izmantoju diviem citiem projektiem - varavīkšņainajai sedziņai un saules mandalai.
Vai Tev mēdz uznākt līdzīgas izjūtas kā man? Kā Tu tiec galā ar rokdarbu krīzi?
**********************************************************************
Tā kā diegi vēl bija palikuši pāri, mandalai nekas cits neatlika kā improvizēti vērsties plašumā. Pa to laiku izplauka vāzē ieliktie zari un šobrīd turpina priecēt mūsu acis un sirdis. Cik labi, ka vecās bumbieres lielo, nokaltušo zaru galos apzāģēšanas brīdī atradās trīs vēl dzīvi atzari, ko pielietot iekštelpu greznošanai! Nav ļaunuma bez labuma. Un mandala arīdzan izskatās pabeigtāka nekā iepriekš. Dubultprieks!
**********************************************************************
Tā kā diegi vēl bija palikuši pāri, mandalai nekas cits neatlika kā improvizēti vērsties plašumā. Pa to laiku izplauka vāzē ieliktie zari un šobrīd turpina priecēt mūsu acis un sirdis. Cik labi, ka vecās bumbieres lielo, nokaltušo zaru galos apzāģēšanas brīdī atradās trīs vēl dzīvi atzari, ko pielietot iekštelpu greznošanai! Nav ļaunuma bez labuma. Un mandala arīdzan izskatās pabeigtāka nekā iepriekš. Dubultprieks!
burvīga mandala!
ReplyDeletePaldies, Alise!
DeleteMan arī reizēm ir radošās krīzes. :) Tad man lieldarbu vidū top citi mazāki darbiņi, kas top pēkšņas iedvesmas uzplūdā. Parasti gan atgriežos pie sava lieldarba, bet ja nu tomēr nē, tad vēlāk to izārdu. Jo man svarīgs ir process un sajūtas tā laikā, nevis gala rezultāts. Labāk lai tas mani priecē, nevis top piespiedu kārtā. :)
ReplyDeleteLai iedvesma Tevi nepamet un iesāktais atkal aizrauj!
Paldies, Sixspārne! Es, līdzīgi kā Tu, vairāk izbaudu procesu, nevis gala iznākumu, bet, protams, mēdz būt izņēmumi. Jo ir projekti, kas līdz galu ievilkšanai izskatās ne šādi, ne tādi. Nerokdarbojos, kad man kaut kas sāp vai esmu nelāgā omā, lai negatīvais nepieliptu topošajam izstrādājumam. Uh, tik daudz ne- vārdu salīda komentārā, ka prasītos pēc kādas pozitīvisma tabletītes :)
DeleteAk, skaista, jo skaista!!! Mmm... tāda ļoti pavasarīga .... brīnišķīga!
ReplyDeleteBet man nav rokdarbu krīzes, patiešām nav. Tikai procesu daudz, katram gadalaikam un noskaņojumam, un ja pietrūkst kaut kā pilnai labsajūtai, tad vienmēr var iesākt vēl vienu... procesu. Rokdarbu prieks=dzīvesprieks, vai ne?
Paldies, Ceita! Pēdējā teikumā par dzīvesprieku esi trāpījusi naglai uz galvas. Man laikam ar joie de vivre pašlaik pašvaki, tādēļ darbojos apdomīgi un lēni kā gliemezis un jaunu procesu sākšana ne nieka nelīdz.
Delete